pirmdiena, 2011. gada 14. februāris

these streets will make you feel brand new


Negribētos tagad tā melot un teikt, cik viss liekas skaists un puķuzirņu smaržas piepildīts (rozes puķuzirņus neuzvar, smaržas ziņā noteikti vismaz), ir grūti tā. Ir tā, ka gandrīz katru dienu vismaz reizi uznāk tāds brīdis, kad ir jācīnās pret asaru kanālu nelicenzēto pašdarbību. Es vienkārši nekad neesmu bijusi tik ilgi projām no mājām, no savas drošās un ērtās vides, par labu nenāk arī tas, ka unī īsti nesaprotu lietas. Es nesaprotu telpu un korpusu numerāciju; nesaprotu mājasdarbus; nesaprotu, kur man tie mājasdarbi būtu jānodod, ja es būtu tos pietiekami izpratusi un izpildījusi, „drop in in the pigeon hole” man neizsaka kādu baigi konkrēto vietu pagaidām; kā arī neatceros savu grupas biedru sejas (jā, šeit ir daaaudz grupu darbu, tāpēc man ar steigu jālauž sava nepatika pret darbošanos komandā, ak, es, individuālā individuāliste).

Bet tagad jau ir kaut kā labāk, varbūt par labu nākušas ļoooti elegantās vakariņas (par elegantām es saucu tādas vakariņas, kurās jāizmanto vismaz 2 ēdamrīku komplekti, un šajās bija jāizmanto veseli 3), ar kurām mūs cienāja, bet vairāk laikam tomēr mani centieni radīt vismaz kaut kādu mazāko sistēmas daļiņu. Vismaz uzrakstīju listi ar filmām, kuras vēl jāpaspēj redzēt līdz 27.februārim, kad ir OSKARI. Protams, tas neatrisina problēmu, ka īsti nav kur skatīties, bet nu par to mēs domāsim vēlāk, tagad vismaz radusies motivācija sadraudzēties ar 7.stāva iemītniekiem, jo viņiem esot rūteris un televizori un viņi dzīvojot tā šiki, ak, buržujiskie buržuji.

Pirmo dienu stresi jau ir pāri un, lai gan man joprojām nav sava interneta, vismaz ir atrisināta riteņtrūkuma problēma. Tagad man ir ritenis, kurš gan nav tik meitenīgs kā es gribēju, bet toties ir ļoti patīkamā zilpelēkā krāsā, ir viegli braucams, ērts, un man ir pat pieskaņota riteņasoma, kas gan izskatās kā no Bārbiju pasaules izrauta, bet man patīk. Tehnisko parametru ziņā pat labāks nekā mans mājās palikušais ritenīgais draugs. Tagad tik jācer, ka līdz jūlijam ar viņu viss būs ok un skrūves nebirs ārā. Tikai tad man vajadzēs, lai mani uz mājām ved personīgais busiņš, kurā sakrāmēt visas mantas, kuras žēl atstāt. Tā ka šoferi drīkst jau savlaicīgi pieteikties, izskatīšu CV un motivācijas vēstules un izvēlēšos piemērotāko kandidātu (hint: patīk ilgi runāt par filmām; klausīties meitenīgu mūziku; neiebilst pret biežām tualetes pauzītēm; nedusmojas, ja es karti skatos no otras puses un tamdēļ dodu nepareizus norādījumus par pareizajiem/nepareizajiem virzieniem).

Beidzot arī izdevies bezpersonisko un ne visai glīto istabu padarīt jaukāku. Nu ja ne gluži eleganti skaistāku, tad vismaz jautrāku noteikti, jo tagad man te ir improvizētā „tapete”, jebšu dāvanu papīrs sagriezts lielākos un mazākos laukumos. Tagad te valda fermas tēma – tur ir ēzelis ar zaķa ausīm, govis, cūkas un arī „mans tētis” jebšu vienkārši vīrietis ar ūsām, vienkārši Mārciņš visus, kam ir ūsas, dēvē par manu tēti. Izņemot vienīgi mani, jo es esot savs tētis bez ūsām. Tā ka tagad man jādala sava seja ne tikai ar māsīcu (čau, Marij!), bet arī ar tēti. Ja cilvēki man tā turpinās līdzināties, drīz man būs viena no tām „biežajām” sejām.

Bija arī pirmā ballīte Avantgardiskajos apartamentos (īstenībā bija arī otrā un trešā, bet man patīk bastot ballītes tad, kad man labpatīkas labāk darīt ko citu), kas bija tīri ok. Tikai nepierasti agri beidzās – ap kādiem 4iem. Pēc tam mēs praktiskās, strādīgās latviešu meitenes palīdzējām apakšējā stāva sargam uzkopt/nokopt visu, kas ietvēra to, ka savācām pāri palikušos aptuveno 40 aliņus, 3 vīnus, pāris kōlas un vēl šādus tādus labumus. Dzīvē tādas lietas noder. Tā kā bija nepierasti agrs lai dotos gulēt un bija pietiekami daudz praktisku labumu lai to nedarītu, uzspēlējām vēl ar bulgāru skaitīšanas spēli 5 valodās. Ironiskā kārtā Kristai visgrūtāk vedās tieši ar latviešu valodu, bet tās jau ir detaļas, kurās neiedziļināšos ;D


Īstenībā jau man ar katru dienu te iepatīkas arvien vairāk, tā ka būs jau labi.

P.S. Man vairāk jākomunicē ar cilvēkiem, es to apņemos darīt. Vēl es arī pārāk daudz raizējos, bet šaubos, ka apņemšanās te varētu ko līdzēt.

2 komentāri:

  1. Man arī mūždien riebās grupu darbi, bet tagad, kad man unī ir tik lieliski grupasbiedri, es pat varu pieciest kaut kādu sadarbošanos (lai gan tāpat preferēju darbošanos vienatnē).

    Bet vārdu salikums 'bastot ballītes' - EPIC WIN!!!

    AtbildētDzēst
  2. I love it!

    Join the 7th avenue jewelry give away on my blog if you like;

    http://givelivelovelife.blogspot.com/2011/02/give-away-7th-avenue-jewelry.html

    AtbildētDzēst