sestdiena, 2011. gada 22. janvāris

salt meets wound


Jāatzīst - es neesmu tik sabiedriska, lai būtu ar cilvēkiem visu laiku. Cilvēki mani nogurdina, vai varbūt arī es vienkārši pārāk daudz enerģijas atdodu viņiem, rezultātā es kļūstu īgna un riebīga, bet tādu mani nevienam nevajag.

Nepārprotiet mani, tie cilvēki, ar kuriem te esmu un dzīvojos, ir galīgi forši, jauki, lieliski un tā tālāk un tā joprojām. Vienkārši vientulība īstajā devā ir ļoti svarīgs priekšnoteikums tam, lai es būtu priecīgā meitene. Vajag to laiku sev.

Man vajag manu personīgo telpu, kur es varu vienkārši būt savā mazajā harmonijā. Man vajag tos brīžus vienatnē. Mērot ikdienišķus ceļus, pa ceļam runājot vien pašai ar sevi. Man tā visa tik ļoti pietrūkst, ka nedaudz sāp.

Dažas dienas ir tā, ka bez kāda iemesla jūtu iekšā to skumju kamolu. Pārējie vienmēr ir tādi aktīvi, ieslēguši savu „gribu visu redzēt! Viss ir lieliski, baudām Erasmusu” režīmu, bet man tomēr uznāk tādi „gribu mājās” brīži. Varbūt es neesmu pietiekami pieaugusi saviem gadiem, nu vismaz salīdzinot ar citiem, bet es nesaprotu, kā viņiem nav skumji un nepietrūkst māju, ģimenes, draugu un savu kaķu. Nu labi, mans kaķis man īpaši nepietrūkst, mums nekad nav bijušas īpaši siltas attiecības (paldies, Tita, ka saplēsi manus aizkarus, piekakāji gultu un tad, kad nelaidu sev klēpī, skrāpēji man sejā).

Bet īstenībā tas jau nav nekas jauns. Atceros, ka agrāk kokles nometnēs es gaidīju individuālās spēlēšanas laiku. Tā tiešām kokli es spēlēju tikai 40% no visa spēlēšanai paredzētā laika, pārējos 60% veltīju vienatnes baudīšanai – grūti pat pateikt, ko es tajos brīžos darīju, droši vien kaut ko pietiekami muļķīgu, bet tāpat tas bija tā jauki. Pēc tam atkal varēju daudz komunicēties ar citiem.

Un „dzīvosim zem kāda no Amsterdamas tiltiem” plāns ir pārvērties par „braucam uz Spāniju atpūsties Valensijā 2 nedēļas”. Dzīvosim 50 metrus no jūras - izklausās diezgan neslikti, tad jau redzēs kā būs. Liekas, ka tur būs tāds mieriņš, kas man būtu pa prātam . Atpūtiņa no interneta, ballītēm un pilsētas. Datora vietā rokas bagāžā man būs sporta tērps, un es nevaru sagaidīt, kad es varēšu SKRIET.

Un Dutch kursos mūs mācīja būt par dzejniekiem. Tā kā mans talants šajā jomā ir nepārprotams, domāju, ka nedrīkst sveci turēt zem pūra, tāpēc šeku reku mans garadarbs:

Soms

Ren ik snel

Om te begrijpen

Dat ik wakker ben

Šodien beeeeidzot nopirku kleitu. Citādi jau likās, ka esmu šeit zaudējusi savu būtību, jo biju sapirkusi visādas citas lietas (ups, mana nabaga stipendija ;D), bet ne svārkus un kleitas. Nu jā, pagaidām ir diezgan jauki, jābloķē tikai tā melanholija un tad jau būs pavisam lieliski.

5 komentāri:

  1. reaali tev tur kaut kāda haika sanakusi, ne normāls dzejolis.. :D
    un es arī šodien nopirku kleitu un pirmdien pirkšu vēlvienu, jo redz svētdienās te pilnīgi viss ir ciet. :D
    un tavs kaķis izklausās mega jauks un man arī gribās mājās ik pa laikam. :)

    AtbildētDzēst
  2. nu tā ir tāda brīvā dzeja ;D
    tas par svētdienām galīgi sūkā, man sākumā likās, ka varbūt te arī tā ir, bet par laimi nav gan, nu manai stipendijai gan tas, ka veikali ir vaļā vienmēr, par labu nenāk, bet nu ko darīt :D

    AtbildētDzēst
  3. mājas nekur nepazudīs, staigā kleitās, atrodi aizraušanos ar taisnu degunu un vēl arī kādu spāni - starptautiskās attiecības, ja ? :D

    AtbildētDzēst
  4. nu tev es baidos kaut ko iebilst, tā ka nāksies vien klausīt ;D

    AtbildētDzēst
  5. man mamma zvana un saka, ka man atnaacis nenormaali seksiigs sveiciens DD

    AtbildētDzēst