Ir tā, ka lielāko daļu dienu tā īpaši neatceros. Nu , piemēram, man ir grūti pateikt, ko es darīju pagājušajā ceturtdienā vai ko ēdu vakar pusdienās. Bet ir tādas dienas, kuras atceros visādos sīkumos. Nezinu kāpēc, varbūt tās ir vienkārši pietiekami dīvainas dienas, lai iespiestos atmiņu krokās.
Pie šādām dienām jāpieskaita arī 5.novembris pirms 4 gadiem, jeb tālajā 2006.gadā, kad bija tikai nesen sākusies vidusskola, mēdzu pakoklēt un manā ikdienas apģērbu klāstā vēl ietilpa bikses.
(Tagad ieslēdzas melnbaltais režīms un sākas atmiņu aina.)
5.novembris, piektdiena, skola todien beidzās agri, vai arī visi kā vienmēr bastoja pēdējo fiziku. Mēs ar Anniju bijām nokoordinējušas, ka vēlāk visi iet uz "Boratu". Nu tā ka tiešām daudz cilvēku, 14, ja nemaldos. Tā kā skola beidzās tik agri, mums nebija ko darīt kādas stundas 6 vai 7. Bet tas tolaik nebija nekas jauns un mēs pratām arī pavadīt 8 stundas, darot neko un gaidot ballīti. Tā kā mēs bijām atbildīgās par biļetēm, tad gājām laicīgi nopirkt un pēc tam sēdējām Čilli picā, es ēdu auksto zupu, un mēs plānojam kur katrs sēdēs. Pēc tam gājām iepirkt Stockmannā pārtiku un es nopirku kaltētus ananasus un papaiju, kas tobrīd man bija ļoti cieņā un bieži vēderā. Tad mums vairs nebija īsti ko darīt un mēs gājām sēdēt pie zāles. Kaut kādi pazīstami gāja garām un prasīja, uz kuru filmu mēs ejam, mēs teicām, ka uz Boratu. Izrādījās, ka viņi arī, tikai uz vienu seansu ātrāk. Tā mēs tur sēdējām ilgi un iemācījāmies visas filmu reklāmas no galvas, un es ļoti centos, lai neapēstu visus savus ananasus.
Tad bija Borats un visi ļoti smējās, bet man smieklīgas likās tikai kādas 3 vietas, es laikam nesapratu tos jokus. Pēc kino es ļāvos pierunāties doties uz 2 bijušo klasesbiedru dzimšanas dienas pasākumu. Tagad to atceroties, tā neliekas laba doma, jo tā izvērtās par reizē sliktāko un jocīgāko (ok, varbūt otro jocīgāko, jo tikko atcerējos tā paša gada vasaru, Kurmi ar ragaviņām pa trepēm un apmaldījušos Niklāvu mežā) ballīti mūžā.
Vispirms, protams, vajadzēja iegādāt kādas veltes jubilāriem, tāpēc devāmies kolektīvi uz GC, kur beigās palikām pie kaut kā tik oriģināla kā viskijs. Tā nu mēs gājām pie abiem jubilāriem, kuri bija izdomājuši svinēt Ivara omītes dzīvoklī. Protams, bez Ivara vai Ivara omītes, jo, kā izrādījā, Ivars vienkārši bija naivi atstājis savas atslēgas kādam, kamēr pats atradās ārpus valsts. Paspējām tur sabūt kādu pusstundu, kad sāka zvanīties kaimiņi un teica, ka saukšot policiju vai zvanīšot Ivara omītei. Nezinu kas gan būtu sliktāk, bet to arī nenācās noskaidrot, jo raitā solī devāmies prom visi. Pēc kādām 20 minūtēm salšanas ārā kādam radās spīdoša ideja braukt uz Siguldu, jo tur, redz, bija pieejams tukšs dzīvoklis. Daži gan izšķirās par labu došanai māju vai centra virzienā, bet mēs tāds bariņš skrējām uz pēdējo autobusu, kas mūs aizvestu uz superīgāko ballīšu vietu visā Latvijā. Nu tikai nē.
Uz autobusu paspējām knapi, bija pilns un nācās stāvēt kājās, bet tas netraucēja dažiem jau pa ceļam pabaudīt grādīgās dziras un pakrist uz nerviem nabaga nogurušajiem pilsoņiem, kas pēc smagas darba dienas devās mājup. Īstenībā es todien jau biju iztērējusi visu naudu, man man makā bija 11 santīmi, tāpēc autobusa biļetei uz Siguldu man "aizdeva" meitene, ko es todien redzēju pirmo un pēdējo reizi mūžā. Ja kāds pazīst Līvu, kuras uzvārdam Tilde rāda sekojošus sinonīmus: drumsla, šķemba, suķe, skamba, skarbele, spirgala, lampa; tad nesakiet viņai neko, jo man nav tuvākajā laikā ieplānots atdot viņai 95 santīmus.
Tad nu mēs beidzot nokļuvām Siguldā un brīdī, kad noskatījāmies kā autobuss pazūd tālumā, viens no jubilāriem saprata, ka nav paņēmis no autobusa savu mugursomu. Strauji izplatījās runas, ka tajā somā esot bijusi mūsu mērķdzīvokļa atslēga, kas nozīmētu, ka mēs esam Siguldā, ārā ir auksts, ir aizgājuši pēdēji transporti un mums nav kur iet. Tā mēs tur stāvējām un salām, kamēr daži nostopēja autō, kas brauca pakaļ autobusam un atguva somu, par ko šiem laipnajiem cilvēkiem tika atlīdzināts ar vienu no viskija pudelēm.
Bija auksti un man skaļi klabēja zobi, tāpēc viens no bariņa, kas jau autobusā bija tā sasildījies iekšēji, iedeva man savu milzu jaku un palika nebiezā džemperī. Tā nu mēs gājām raitā solī uz solīto dzīvokli, man mugurā bija mētēlis UN jaka un es izskatījos smieklīgi, un man tāpat bija nejēgā auksti.
Kad beidzot nonācām dzīvoklī, protams, ka nekāda ballīte tur tā arī neiegriezās. Tie gudrākie uzreiz aizgāja gulēt, jo vietas tur nebija sevišķi daudz. Pasēdējām daži un bija tā diezgan nožēlojami. Tā kā gulēt kur nebija, skatījāmies ar Niklāvu televizoru un ēdām čipsus. Rādīja 28 Days Later un Niklāvs man tulkoja un skaidroja, kas notiek, jo: a) nokavējām sākumu; b) es nesapratu krievu valodu. Krievu valodu es gan nesaprotu joprojām, bet, man liekas, ka saprotu vismaz nedaudz vairāk tomēr. Pēc tam bija The Amityville Horror un man pat bija drusku bail, tā ka sanāca šausmeņu minimaratons, ko toreiz es varbūt vēl nepratu novērtēt, jo nebiju tā aizrāvusies ar šo žanru. Tad sākās kāds no visiem Rokijiem, un nepaspēja vēl sākuma titri beigties, kad jau migu ciet.
Gulēt gan nebija kur, tāpēc palikām tur tā sēžot uz dīvāna. Segties ar ko arī nebija, kāds pat jau bija paspējis paņemt manu mēteli, tāpēc aukstumu nācās kliedēt ar kāda cita jaku, kas nebija mīksta un pūkaina un nesmaržoja pēc Lenor alpu svaiguma. Bet iespringt par neērtajiem apstākļiem tāpat nebija jēgas, jo pēc stundas bija jāceļas un jābrauc ar pirmo vilcienu mājās, kas, iespējams, bija tā vakara gudrākais lēmums.
Gājām uz vilcienu, bija nejēgā auksti un bija pirmais sniegs.
Tāds nu bija 2006.gada 5.novembris un, iespējams, nožēlojamākā ballīte manā dzīvē.
5.novembris, piektdiena, skola todien beidzās agri, vai arī visi kā vienmēr bastoja pēdējo fiziku. Mēs ar Anniju bijām nokoordinējušas, ka vēlāk visi iet uz "Boratu". Nu tā ka tiešām daudz cilvēku, 14, ja nemaldos. Tā kā skola beidzās tik agri, mums nebija ko darīt kādas stundas 6 vai 7. Bet tas tolaik nebija nekas jauns un mēs pratām arī pavadīt 8 stundas, darot neko un gaidot ballīti. Tā kā mēs bijām atbildīgās par biļetēm, tad gājām laicīgi nopirkt un pēc tam sēdējām Čilli picā, es ēdu auksto zupu, un mēs plānojam kur katrs sēdēs. Pēc tam gājām iepirkt Stockmannā pārtiku un es nopirku kaltētus ananasus un papaiju, kas tobrīd man bija ļoti cieņā un bieži vēderā. Tad mums vairs nebija īsti ko darīt un mēs gājām sēdēt pie zāles. Kaut kādi pazīstami gāja garām un prasīja, uz kuru filmu mēs ejam, mēs teicām, ka uz Boratu. Izrādījās, ka viņi arī, tikai uz vienu seansu ātrāk. Tā mēs tur sēdējām ilgi un iemācījāmies visas filmu reklāmas no galvas, un es ļoti centos, lai neapēstu visus savus ananasus.
Tad bija Borats un visi ļoti smējās, bet man smieklīgas likās tikai kādas 3 vietas, es laikam nesapratu tos jokus. Pēc kino es ļāvos pierunāties doties uz 2 bijušo klasesbiedru dzimšanas dienas pasākumu. Tagad to atceroties, tā neliekas laba doma, jo tā izvērtās par reizē sliktāko un jocīgāko (ok, varbūt otro jocīgāko, jo tikko atcerējos tā paša gada vasaru, Kurmi ar ragaviņām pa trepēm un apmaldījušos Niklāvu mežā) ballīti mūžā.
Vispirms, protams, vajadzēja iegādāt kādas veltes jubilāriem, tāpēc devāmies kolektīvi uz GC, kur beigās palikām pie kaut kā tik oriģināla kā viskijs. Tā nu mēs gājām pie abiem jubilāriem, kuri bija izdomājuši svinēt Ivara omītes dzīvoklī. Protams, bez Ivara vai Ivara omītes, jo, kā izrādījā, Ivars vienkārši bija naivi atstājis savas atslēgas kādam, kamēr pats atradās ārpus valsts. Paspējām tur sabūt kādu pusstundu, kad sāka zvanīties kaimiņi un teica, ka saukšot policiju vai zvanīšot Ivara omītei. Nezinu kas gan būtu sliktāk, bet to arī nenācās noskaidrot, jo raitā solī devāmies prom visi. Pēc kādām 20 minūtēm salšanas ārā kādam radās spīdoša ideja braukt uz Siguldu, jo tur, redz, bija pieejams tukšs dzīvoklis. Daži gan izšķirās par labu došanai māju vai centra virzienā, bet mēs tāds bariņš skrējām uz pēdējo autobusu, kas mūs aizvestu uz superīgāko ballīšu vietu visā Latvijā. Nu tikai nē.
Uz autobusu paspējām knapi, bija pilns un nācās stāvēt kājās, bet tas netraucēja dažiem jau pa ceļam pabaudīt grādīgās dziras un pakrist uz nerviem nabaga nogurušajiem pilsoņiem, kas pēc smagas darba dienas devās mājup. Īstenībā es todien jau biju iztērējusi visu naudu, man man makā bija 11 santīmi, tāpēc autobusa biļetei uz Siguldu man "aizdeva" meitene, ko es todien redzēju pirmo un pēdējo reizi mūžā. Ja kāds pazīst Līvu, kuras uzvārdam Tilde rāda sekojošus sinonīmus: drumsla, šķemba, suķe, skamba, skarbele, spirgala, lampa; tad nesakiet viņai neko, jo man nav tuvākajā laikā ieplānots atdot viņai 95 santīmus.
Tad nu mēs beidzot nokļuvām Siguldā un brīdī, kad noskatījāmies kā autobuss pazūd tālumā, viens no jubilāriem saprata, ka nav paņēmis no autobusa savu mugursomu. Strauji izplatījās runas, ka tajā somā esot bijusi mūsu mērķdzīvokļa atslēga, kas nozīmētu, ka mēs esam Siguldā, ārā ir auksts, ir aizgājuši pēdēji transporti un mums nav kur iet. Tā mēs tur stāvējām un salām, kamēr daži nostopēja autō, kas brauca pakaļ autobusam un atguva somu, par ko šiem laipnajiem cilvēkiem tika atlīdzināts ar vienu no viskija pudelēm.
Bija auksti un man skaļi klabēja zobi, tāpēc viens no bariņa, kas jau autobusā bija tā sasildījies iekšēji, iedeva man savu milzu jaku un palika nebiezā džemperī. Tā nu mēs gājām raitā solī uz solīto dzīvokli, man mugurā bija mētēlis UN jaka un es izskatījos smieklīgi, un man tāpat bija nejēgā auksti.
Kad beidzot nonācām dzīvoklī, protams, ka nekāda ballīte tur tā arī neiegriezās. Tie gudrākie uzreiz aizgāja gulēt, jo vietas tur nebija sevišķi daudz. Pasēdējām daži un bija tā diezgan nožēlojami. Tā kā gulēt kur nebija, skatījāmies ar Niklāvu televizoru un ēdām čipsus. Rādīja 28 Days Later un Niklāvs man tulkoja un skaidroja, kas notiek, jo: a) nokavējām sākumu; b) es nesapratu krievu valodu. Krievu valodu es gan nesaprotu joprojām, bet, man liekas, ka saprotu vismaz nedaudz vairāk tomēr. Pēc tam bija The Amityville Horror un man pat bija drusku bail, tā ka sanāca šausmeņu minimaratons, ko toreiz es varbūt vēl nepratu novērtēt, jo nebiju tā aizrāvusies ar šo žanru. Tad sākās kāds no visiem Rokijiem, un nepaspēja vēl sākuma titri beigties, kad jau migu ciet.
Gulēt gan nebija kur, tāpēc palikām tur tā sēžot uz dīvāna. Segties ar ko arī nebija, kāds pat jau bija paspējis paņemt manu mēteli, tāpēc aukstumu nācās kliedēt ar kāda cita jaku, kas nebija mīksta un pūkaina un nesmaržoja pēc Lenor alpu svaiguma. Bet iespringt par neērtajiem apstākļiem tāpat nebija jēgas, jo pēc stundas bija jāceļas un jābrauc ar pirmo vilcienu mājās, kas, iespējams, bija tā vakara gudrākais lēmums.
Gājām uz vilcienu, bija nejēgā auksti un bija pirmais sniegs.
bet tev vismaz ir ko atcerēties. :D
AtbildētDzēstnu jā, pietam sliktas ballītes es vienmēr varu salīdzināt ar šo, un tad man viņas vairs neliekas sliktas ;D
AtbildētDzēstMan prieks, ka mēs ar ralfiju esam devuši savu ieguldījumu tavā izpratnē par labām/sliktām ballītēm !
AtbildētDzēstJB
ļoti aizraujošs stāsts, es gan sevi savā dzimšanas dienā biju noskaņojis pozitīvi, tāpēc man viss bija kārtībā, bet nu tas nav nekas jauns, ka dacei kaut kas nav labi :D
AtbildētDzēstRA
nu lai gan tā nebija labākā ballīte manā dzīvē, tā tomēr acīmredzami bija viena no tām retajām, ko atceros arī pēc 4 gadiem, tā ka JB un RA var droši neapvainoties ;D
AtbildētDzēstMēs jau neapvainojāmies,bet tas ka tu vēl atceries to pasākumu (pietam tik precīzi) ir tiešām iespaidīgi, jo dažas lietas es pat biju aizmirsis !
AtbildētDzēstJB