pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs

a sun without fire


JĀ, tas ir noticis! Pirmais kurss piebeigts. Nemelošu un nestāstīšu, cik tieši superīgi un viegli tas bija un kā es priecājos par katru pie datora pavadīto stundu un katru jaunu moduli. Taču tagad gan ir tāds prieks un sajūta, ka varu ja ne visu, tad daudz katrā ziņā. Vēl man ir sajūta, ka mums tur unī iedzen nedaudz snobismu, jo savstarpējās sarunās var just to attieksmīti, ka mēs, redz, vienīgie mācāmies un esam gudrākie, jo visi citi studenti tikai dara ballītes un mācās tikai sesiju laikā, kas ir kādas 3 nedēļas visa gada laikā. Un, ja kāds ne-RSUieties stāsta, cik viņam daudz esot jāmācās, mēs visi savās galvās domājam "pfffff, soo not true" un apšaubām šī cilvēka izpratni par "daudz". Mēs to viņiem sejā varbūt nesakām, bet domājam gan. Man nepatīk, ka veidojas šāda snobiska pārākuma attieksme, bet neliekas, ka es tur kaut ko varētu mainīt, mūs tādus vienkārši rada un viss.

Tagad ir vasaraaaaahhh un jau notikušas šādas tādas lietas. Vispirms bija "Taurenis", kur mūsu komanda "Svina Rīsiņš" bija diezgan emm....neveiksmīga, ja tā var teikt. Bet galvenais ir piedalīties un tamlīdzīgas mulķības, ar ko parasti sevi mierina zaudētāji ;D
Vēl tur bija diezgan kūūl "Talantu Vētra", kur mūsu favorīte izcēla 2.vietu, bet citi arī īstenībā nebija slikti. Bija gan viena grupa, kas spēlēja riktīgi labi un 2 no tās dalībniekiem izskatījās pēc Džeikoba - viens kā 1.filmā, otrs kā 2., bet tas un vēl foršu dziesmu izpildīšana viņiem nepalīdzēja, jo solists nu galīgi neprata smuki dziedāt.

Vēl bija Dadžu iesvētības bez iesvētībām, bet ar nelielu pačillošanu un peldsezōnas atklāšanu Garezerā. Šis man, iespējams, ir kāds rekords, jo parasti es nemīlu atklātas ūdenstilpnes, un peldu tādās maksimums 3 reizes visas vasaras laikā un pirmo reizi kaut kad jūlija beigās varbūt. Tā kā tas bija Carnikavas rajōns, tad ar Prelīnu atkal pie jūras meklējām smilšu cūkas. Un atkal nesekmīgi. Es pat sāku ticēt, ka tie ir kādi tik ļoti mistiski radījumi, ko ar savu īpašo radaru prot atrast tikai Annija.
Vēlāk ar Prelīnu devāmies arī uz Vampīru Balli iekš Godvil. Ļoti neizdevies pasākums, ja to tā vispār drīkst dēvēt. Īstenībā jau es varbūt nemaz nevaru spriest, jo nekādu sākumu mēs tā arī nesagaidījām. Bijām 22:40 un uz ielūguma bija rakstīts, ka sākums ir 22:00, pie ieejas gan apsargs mums krieviski paskaidroja, ka sākas tikai 23:00 un mums ir jāgaida ārā, tas nekas, ka lija. Augstākais un interesantākais pasākuma punkts arī bija šajā stāvēšanā ārā, kad seši apsargi skatījās kā septītais pie ieejas karina mehānisku sikspārni, kurš griezās tik traki, ka aizlidoja pa visam prom. Mums ļoti smiekli. Kad beidzot tikām iekšā, izstaigājām reizes trīs turieni, apskatījām iekārtojumu, pasēdējām, dabūjām Medoff vodkas pildspalvas un jutāmies ļoti neērti, jo uz katru apmeklētāju bija vismaz 3 kluba darbinieki. Tā kā 2 stundas pēc norādītā laika vēl nekas vampīrisks nebija noticis, devāmies prom.

Interesantāk par Vampīrballi noteikti bija redzēt MILZU vaboli pa ceļam uz mājām. Kaut ko TIK lielu un vabolisku savā mūža vēl nebiju redzējusi. Mēs krietnu brīdi nevarējām saprast, vai tā radība ir kaut kas dzīvs vai arī no plastmasas, nu tā kā spēļmantiņa. Man to izmisīgi vajadzēja noskaidrot, bet bija bail pakāpt virsū ar kāju, tāpēc Prelīna ieteica paņemt akmeni no pretējās ielas puses un pabikstīt ar to. Uzmetu vienreiz virsū un akmens atleca, tāpēc jau sliecos uz plastmasas vaboles versiju, uzmetu vēlreiz, arī atleca, bet likās, ka kaut kas tur sakustas. Tāpēc vēl nedaudz ar kāju paripināju virsū to akmeni. Kad tā lieta sāka kustēties, sākās panika, kliedzu un skrēju prom. Nezinu, ko darīja Prelīna, bet pieļauju, ka vai nu arī panikā metās prom vai skaļi smējās. Pa ceļam gan nokrita kurpe, tāpēc nācās lekt uz vienas kājas, jo apstāties nedrīkstēja, jo man bija pārliecība, ka MILZU vabole grib man atriebties. Tās vaboles dzīvums bija todienas lielākais šoks, un es varu vienīgi priecāties, ka Bišumuižā nekad neko tamlīdzīgu redzējusi neesmu, jo citādi naktīs nespētu vairs mierīgi gulēt. Vēl es varu cerēt, ka pie Buru sporta nav novērošanas kameras, kas šo visu būtu iemūžinājušas.

Rīt es varbūt pastāstīšu par ekskursiju uz Cēsīm, nelikumīgām darbībām, trakiem mežiem un politisku ballīti, jo citādi man neērti vienā reizē tik daudz rakstīt.

6 komentāri:

  1. par to pārākumu pirmajā daļā es tev varu piekrist. līdz šim nebiju par to tā aizdomājusies, bet jā - tā viņš ir.. esam iedomīgi :D :D
    un kas tev nebija labi - tas nekas, ka palikām pēdējie.. pasties kā mēs cīnijāmies :D :D

    AtbildētDzēst
  2. Man liekas, ka mūsu LU A grupiņa ir vislielākie snobi pasaulē :D Un tas ir ne tikai tāpēc, ka mūs pasniedzēji slavētu, bet arī tāpēc, ka mēs vienkārši esam pārāki, hahaa, un to nekautrējamies izrādīt savās sarunās gan savstarpēji, gan ar pasniedzējiem. Mazliet ļauni un tā, bet forši pašiem sev puncīšus pakasīt (:

    AtbildētDzēst
  3. nu es jau nesaku, ka nebija labi un forši, jo tiešām bija, varbūt vienīgi mēs nebijām baigā čempionu komanda ;D un varbūt, ka tas pat labi, citādi kļūtu VĒL iedomīgāki ;D

    savstarpēji atzīt savu pārākumu ir riktīgi ok, bet man sanāk ļoti uzmanīties, lai kaut ko tādu snobisku neteiktu citu klātbūtnē, jo cilvēkiem tā īpaši nepatīk, ja kāds visu laiku uzsver savu pārākumu, pat, ja tas ir pamatoti, he ;D

    AtbildētDzēst
  4. Mēs laikam no tā vairs īsti nekautrējamies, t.i., apspriežam lietiņas skaļi, sak', lai zina savu vietu :D Bet mēs tur esam tādā mazliet Dievu statusā, ko dzirdam no slepus noklausītām sarunām!

    AtbildētDzēst
  5. jā, tikai es māku atrast smilšu cūkas :D

    AtbildētDzēst
  6. Sikspārnis bija ļotiļoti lielisks, īpaši ņemot vērā apsargu izmērus un dzelzīšsejas pretstatā viņu sajūsmai par karināšanas procesu

    AtbildētDzēst