the joke of tomorrow

Vasara rit pilnā sparā un, kamēr es te jau morāli briestu Jāņiem, par kuru lieliskumu šogad man vispār nerodas ne mazākās šaubas, varu nedaudz atskatīties arī uz nu jau pagājušām lietām.

Vispirms jau Pilsoniskās Savienības jauniešu rīkotā nakts trasīte pagājušajā nedēļā. Jaukumjauki, ka 3 jaukas un politiski aktīvas meitenes mani paaicināja līdzi, jo tiešām forši. Pa dienu ļoti izglītojošas ekskursijas pa Āraišu ezerpili un Cēsīm. Āraišu ezerpilī un turienes apkārtnē esmu bijusi diezgan daudz, agrāk tur katru gadu bija kokles nometne, tāpēc esmu tur pieradusi iet iekšā, neko īpaši nemaksājot, kaut kā likās, ka ieejas biļete ir vajadzīga tikai, lai ietu pašās "mazajās, superinteresantajās mājiņās, kurās ir tik daudz ko redzēt", nevis lai uzkāptu pakalniņā, tāpēc īpaši neiespringu uz biļetes iegādi un domāju, ka vienkārši neiešu mājiņās un nemaksāšu latu. Tā nu es tur staigāju līdzi meitenēm, kas bija apzinīgi iegādājušās biļetes, bet nekādas biļešu kontroles nekur nebija, tāpēc sanāca tā jauši vai nejauši tādas nelikumīgas bezbiļetnieciskas darbības. Bet nu pieņemsim, ka es mācos LU Vēstures un filozofijas faukultātē, jo tās studenti, kā izrādās, var tur iet par brīvu, un mani pēc no Google Earth uzņemtiem attēliem nesāks meklēt Interpols tagad.
Un Cēsis joprojām ir laikam vienīgā Latvijas pilsēta, izņemot Rīgu, kur es spēju kaut cik orientēties. Paldies, klases ekskursijām un kokles nometnēm.
Pirmo reizi šogad arī laukos nebija odu, tā runā, ka viņi visi tikuši aizpūsti uz Baltkrieviju, jo vējiņš tiešām tāds pamatīgs.
Pati nakts trasīte gan bija diezgan neiespējama, un es zinu, ko runāju, jo agrāk katru gadu piedalījos "Tortes meklēšanā" Brīvdabas muzejā. Lai gan pa visiem gadiem kartē orientēties tā arī neiemācījos, saprotu, kas ir fiziski iespējami kontrolpunkti fiziski iespējamā laikā. No 10 punktiem dabūjām 3 un ar to pietika 4.vietai, 1.vietai bija 5 un tas jau bija tāds"wooow, kādā veidā jūs to dabūjāt gatavu?!?". TĀDI meži, galīgi neizejamie brikšņi/biezokņi/purvi, kas komplektā ar tumsu, kuras dēļ stāvējām meža brikšņu vidū un neredzējām ne karti, ne apkārtni, radīja tādu neispējamo kombināciju. Bet nu mēs vismaz nebijām tā komanda, kas, lai kaut kur tiktu, bija briduši pāri upei un bija tā līdz viduklim slapiņi.
Pēc tam pie ugunskura tādas nedaudz Jāņu sajūtas un daudz politisku sarunu apkārt. Jā, šī noteikti ir pagaidām politiskākā ballīte, kāda esmu bijusi.
Un mans vasaras plānais guļammaiss ir nekam nederīgs vielas veidojums. Tikpat labi es nākamreiz varētu vienkārši apsegties ar izēstām Ādažu tomātu čipsu pakām. Ja es tos čipsus vēl pirms tam arī izēstu, varbūt vismaz būtu siltums no iekšiņām. Jā, es atkal teltī pārsalu.

Vēl ir būtiski tas, ka es beidzot atrisināju "smilšu cūku" mistēriju. Izrādās, ka tās nav vaboles kā es biju iedomājusies, bet gan tīklspārņu - skudrulauvu kāpuri. Tas arī, iespējams, izskaidro, kāpēc mūsu meklējumi pagaidām izrādījušies neveiksmīgi, jo kāpuriem jau ir tikai noteikts laiks, kad viņi ir "kāpuri" un šogad tas laiks vēl nav pienācis, tā rādās.
Aizlasījos par visādiem citiem kukaiņiem vēl un saskatījos daudzdaudz bildes, bija man tāda "esmu entomologs" diena.

Un kārtējais pierādījums manam topogrāfiskajam idiotismam uzradās vienā no riteņbraucieniem. Dažreiz daru atklājumu braucienus un jau 3 vasaras mans mērķis bija atrast Baložos Titurgas ezeru. Līdz šim diezgan nesekmīgi, daudz maldīšanās pa biedējošiem mežiem ar statuju galvām un stumšanās pa smiltīm. Pēc kārtējās maldīšanās viņdien mēģināju kartē saprast, ko es daru nepareizi. Un, nu jā, 3 gadus es karti biju skatījusies no otras puses, tāpēc visi mani aprēķini bija diezgan ļoti nepareizi. Izrādās, ka mistiskais Titurgas ezers ir tas pats, kuram visu laiku braucu garām un vienkārši nezināju nosaukumu, jo viņš bija ārpus "manas kartes". Esmu tieši tik leiliska, ka kādu dienu es drošvien nejauši aizbraukšu uz Daugavpili un domāšu, ka esmu Ventspilī.