trešdiena, 2010. gada 17. februāris

I'm not a winter person


Filmu, kurās ir šausmu elementi, skatīšanās pirms miega rada inčīgus murdziņus.
Vakar bij par kaut kādu mazu, pretīgu ķirzak/nindzjveidīgu slepkavu. Mēs ar Prelīnu sēdējām izgāzušās milzīgos, ērtos krēslos un redzējām, kā mazi bērni pa trepēm skrien otrajā stāvā, kur tobrīd atradās mazais slepkava. Prelīna jautāja, vai nevajadzētu viņus brīdināt, bet es teicu "Baaaigais slinkums celties, paši vainīgi", tad viņi tur sāka tikt galināti un izdzīvojušie skrēja lejā, panika un tā. Prelīna prasīja, vai mums arī nevajadzētu bēgt beidzot, bet es teicu "Bāc, nu TĀĀ negribas celties, davai, pasēžam vēl 2 minūtītes un tad skriesim un glābsim savas dzīvības?".
Tas ir kaut kāds jauns slinkuma līmenis laikam.

Es nezinu, kā ir citiem, bet mums mājās ir izšķūrētas sniegā taciņas suņiem, lai viņi varētu apskriet ap māju, pagalmu un tā.

Īstenībā šis ir tāds ļoti nomācošs laiks. NEKO negribu darīt, liekas, ka nekam nav jēgas un tā. Nepatīkami diezgan.

1 komentārs:

  1. ha, smējos ;D
    ja reiz man pašai nerādās šausmeņu sapņi, tad vismaz forši, ka es kādos tā pastarpināti piedalos

    AtbildētDzēst