Man nepatīknepatīknepatīk mācīties. Liekas, ka viss laiks, kas līdz jūnijam vēl priekšā, ir vienkārši melns caurums, kurā var krist, krist, krist un kurā nav nekāda prieka, vieni vienīgi kopsavilkumi, referāti un kursa darbi, kuru tēmas nav man gluži saistošas. Visvairāk traucē tas, ka nekad nav tā sajūta "ooo, šodien varu neko nedarīt, viss ir padarīts", tās darāmās lietas nekad nebeidzas. Nav padarīta darba sajūtas. Bet tieši to sajūtu man vajag.
Šobrīd man liekas, ka lielākais ieguvums, ko gūšu no mācībām universitātē būs mīlestība pret laiku, kas nav pavadīts mācībās. Es iedomājos to jūnija dienu, kad nebūs jādara NEKAS un beidzot būs pabeigta darba sajūta. Es braukšu ar riteni un darīšu miljons mazās lietiņas, ko parasti tā īsti nemaz nenovērtēju, un būšu laimīgākā meitene pasaulē. Tā būs sasodīti jauka diena.
No depresīvām šībrīža izpausmēm pie filmām, prrrotams. Filmas joprojām ir vienmēr priecinošs faktors, kas nedaudz izgaismo to melno caurumu.
Pirmkārt, Vils Smits ir vienīgais melnādainais aktieris, kurš manās acīs ir tiešām HOT. Un Hitch bija tiešām forša. Bet īstenībā nezinu, vai man patīk Vila Smita filmas, jo viņas ir foršas, vai arī patīk Vils Smits un tāpēc tās filmas liekas foršas. Huh.
Otrkārt, filma Mary and Max - nebiju par tādu neko pirms tam dzirdējusi, tāpēc arī varbūt nebija nekādu expectations un tāds ļoti patīkams pārsteigums. Uz beigām gan mazliet zaudēja to šarmu, vai es arī vienkārši pieradu pārāk pie tā stila, bet sākums un vidus bija tiešām lieliski. Nesapratu, kāpēc visas balvas šo filmu noignorējušas, es teiktu, ka labāka par Coraline, kas ir nominēta Oskaram. Šī gan bija krietni depresīvāka, bet arī ar krietni lielāku jēgu un skaistumiņu. Ai, nu gan jau tie apbalvotāji zina, ko dara, un es vienkārši neko nesaprotu.
Un treškārt, Tremors. Daudzus gadus nezināju, kā to filmu/filmu sēriju sauc, jo biju redzējusi tikai pa tē vē kaut kad sensen bērnībā. Viena no filmām, kas man bērnībā radīja vislielāko traumu, tieši tāpēc arī gribēju redzēt.
Tur ir tādi milzīgi zemes briesmoņi, kaut kas tārpveidīgs, kas izlien no zemes un saķer cilvēkus un apēd. Kad es maza būdama šito redzēju, nedēļām ilgi nespēju normāli iet pa zemi, pagalmā lecu tikai pa plāksnītēm un skrēju, ja bij jāpārvar kāds zemes/smilšu gabals, reizēm, spēlējoties smiltīs, man sākās panika. Jā, iespaids bija diezgan pamtīgs.
Tagad skatījos un sapratu, ka tā nav nekāda smaga šausmene, par ko es biju cieši pārliecināta līdz šim, bet tāda fun nešausmene. Noskatījos visas 4 daļas, nu tādas diezgan jaukas piedzīvojumu filmas.
Īstenībā šitā vajadzētu atrast visas lietas, kas mani agrāk ir traumējušas un "pārdzīvot vēlreiz". Esmu diezgan pārliecināta, ka šāds paņēmiens tiek pielietots kaut kur psihiatrijā.
Runājot par bērnības atmiņām un tārpveidīgām lietām, mēs agrāk ar brāli mucā turējām dēles. Es gan neatceros, vai mēs viņas audzējām kādam konkrētam mērķim (izmantot par taktisku kaujas ieroci karā pret saviem ienaidniekiem or smth), vai arī vienkārši priekam. Īstenībā gan man nekad dēles nav patikušas. Jocīgi, bet man liekas, ka šī ģeniālā ideja bija tieši man.
Bet tagad es jau esmu liela un vairs negribu turēt mucā dēles. Gribu daaaaaudz želejkonču un dzīvot kino. That's called adulthood.
P.S. Pamanīju, ka sāku izteikties šausmīgi gari un plaši, ļoti atvainojos savam nelielajam lasītāju pulkam, es tur neko nevaru darīt, tie vārdi paši sevi dara.
Šobrīd man liekas, ka lielākais ieguvums, ko gūšu no mācībām universitātē būs mīlestība pret laiku, kas nav pavadīts mācībās. Es iedomājos to jūnija dienu, kad nebūs jādara NEKAS un beidzot būs pabeigta darba sajūta. Es braukšu ar riteni un darīšu miljons mazās lietiņas, ko parasti tā īsti nemaz nenovērtēju, un būšu laimīgākā meitene pasaulē. Tā būs sasodīti jauka diena.
No depresīvām šībrīža izpausmēm pie filmām, prrrotams. Filmas joprojām ir vienmēr priecinošs faktors, kas nedaudz izgaismo to melno caurumu.
Pirmkārt, Vils Smits ir vienīgais melnādainais aktieris, kurš manās acīs ir tiešām HOT. Un Hitch bija tiešām forša. Bet īstenībā nezinu, vai man patīk Vila Smita filmas, jo viņas ir foršas, vai arī patīk Vils Smits un tāpēc tās filmas liekas foršas. Huh.
Otrkārt, filma Mary and Max - nebiju par tādu neko pirms tam dzirdējusi, tāpēc arī varbūt nebija nekādu expectations un tāds ļoti patīkams pārsteigums. Uz beigām gan mazliet zaudēja to šarmu, vai es arī vienkārši pieradu pārāk pie tā stila, bet sākums un vidus bija tiešām lieliski. Nesapratu, kāpēc visas balvas šo filmu noignorējušas, es teiktu, ka labāka par Coraline, kas ir nominēta Oskaram. Šī gan bija krietni depresīvāka, bet arī ar krietni lielāku jēgu un skaistumiņu. Ai, nu gan jau tie apbalvotāji zina, ko dara, un es vienkārši neko nesaprotu.
Un treškārt, Tremors. Daudzus gadus nezināju, kā to filmu/filmu sēriju sauc, jo biju redzējusi tikai pa tē vē kaut kad sensen bērnībā. Viena no filmām, kas man bērnībā radīja vislielāko traumu, tieši tāpēc arī gribēju redzēt.
Tur ir tādi milzīgi zemes briesmoņi, kaut kas tārpveidīgs, kas izlien no zemes un saķer cilvēkus un apēd. Kad es maza būdama šito redzēju, nedēļām ilgi nespēju normāli iet pa zemi, pagalmā lecu tikai pa plāksnītēm un skrēju, ja bij jāpārvar kāds zemes/smilšu gabals, reizēm, spēlējoties smiltīs, man sākās panika. Jā, iespaids bija diezgan pamtīgs.
Tagad skatījos un sapratu, ka tā nav nekāda smaga šausmene, par ko es biju cieši pārliecināta līdz šim, bet tāda fun nešausmene. Noskatījos visas 4 daļas, nu tādas diezgan jaukas piedzīvojumu filmas.
Īstenībā šitā vajadzētu atrast visas lietas, kas mani agrāk ir traumējušas un "pārdzīvot vēlreiz". Esmu diezgan pārliecināta, ka šāds paņēmiens tiek pielietots kaut kur psihiatrijā.
Runājot par bērnības atmiņām un tārpveidīgām lietām, mēs agrāk ar brāli mucā turējām dēles. Es gan neatceros, vai mēs viņas audzējām kādam konkrētam mērķim (izmantot par taktisku kaujas ieroci karā pret saviem ienaidniekiem or smth), vai arī vienkārši priekam. Īstenībā gan man nekad dēles nav patikušas. Jocīgi, bet man liekas, ka šī ģeniālā ideja bija tieši man.
Bet tagad es jau esmu liela un vairs negribu turēt mucā dēles. Gribu daaaaaudz želejkonču un dzīvot kino. That's called adulthood.
P.S. Pamanīju, ka sāku izteikties šausmīgi gari un plaši, ļoti atvainojos savam nelielajam lasītāju pulkam, es tur neko nevaru darīt, tie vārdi paši sevi dara.
tu gribi teikt, ka 20 gadu vecumā tu joprojām 100procentīgi dzīvosi uz kakla saviem vecākiem?
AtbildētDzēstun PALDIES, ka tu bērnībā arī redzēji tremor. es to filmu esmu meklējusi daudz daudz reižu. es atceros, kā skatījos ar opīti un viņš man stāstīja, ka tas NAV iespējams, jo, pirmkārt, viņi nevar tik ātri pārvietoties pa pazemi ar tiem mazajiem sūdiņiem, ar ko viņi tiek uz priekšu ar tiem taustekļiem, jo tas fiziski nav iespējams (mans opīts bija nūģis un saprata baigi labi fiziku un visu to pārējo), un otrkārt, viņi to briesmoņu iekšām izmanto pārāk samākslotu oranžu krāsu. es biju dusmīga uz filmu veidotājiem par sabojātiem daudz krekliem filmēšanas nolūkos ar oranžu krāsu. turklāt tad es iemācījos, ka nevajag melot, jo tur bija viens čalītis, kas 2 reizes pēc kārtas viņus piemānīja, ka "AK DIEVS, KAUT KAS NOTIEK" (sakarā ar tiem briesmoņiem) un trešo reizi, kad kaut kas tiešām notika (briesmoņi nāca pa īstam), neviens viņam neticēja un bija sūdi. ok, tas man neiemācīja nemelot, bet es sapratu, ka melot ir slikti, jo var notikt sūdi tev pašam. tas gan nav mani atturējis no melošanas :)
nu jā, neko citu es šobrīd nevaru darīt
AtbildētDzēstlūdzu par filmu :D žēl, ka man nebij uzreiz kāds, kas pasaka, ka tas nav iespējams, varbūt tas būtu man aiztaupījis daudz pārdzīvojumu. bet par oranžo krāsu pilnīgi piekrītu, pārāk burkāns, lai būtu reāli.
jā, tā kā tajā vecajā, pamācošajā pasakā, kur gans bļāva "vilks, vilks!" visu laiku un, kad īstenībā bija vilks, neviens vairs neticēja un viņu apēda, man liekas