Šodiena bija lieliska ar to, ka, atnākot mājās, es neko, neko, nekoooo nemācījos. Darīju daudz filmu lietiņu un pie sevis nedaudz murrāju ^_^ Protams, tas nozīmē, ka rīt būs jādara cītīgāk lietas un nedrīkstēs slinkot, bet par to es domāšu rīt.
Nesen skatījos jaunāko Amerikāņu Pīrāgu un kārtējo reizi domāju par to, vai Amerikas universitāšu ballītes tiešām ir kaut nedaudz tādas, kā filmās. Nu tādas pilnīgi WILD, ar daudz superseksīgām meitenēm un puišiem, kam prātā tikai un vienīgi šīs meitenes. Es to tiešām gribu zināt!
Un vēl par filmu tēmu nedaudz. Skatījos vakar otro Hosteli, nelikās ne biedējoši, ne disturbējoši, ne pretīgi. Pēc tam salasījos diskusijas/viedokļus par to, cik slimi un kā cilvēki nespēj tādas lietas skatīties, un cik pilnīgi traka bijusi aina ar asiņu vannu. Tad gan nedaudz jocīgi palika, jo vispār tā nelikās. Tad, kad kailā, trakā sieviete ļoti romantiskā gaisotnē sev tecināja virsū nabaga naivās amerikānietes asintiņas, es domāju par to, cik riktīgi inčīga sajūta būtu tā darīt un cik ļoti skaistāk būtu griezt tā, lai asinis tek lēni, nevis traki sprakšķ uz visām pusēm.
Pēdējā laikā vispār baigi velk uz šausmenēm. Man liekas, ka man lēnām pazūd jebkāda baiļu un pretīguma sajūta.
Tad, kad es tiešām ticēšu, ka esmu uztrenējusi imunitāti pret briesmīgām lietām filmās, es varētu mēģināt vēlreiz skatīties The Grudge. Filmu, kas mani traumējusi uz visilgāko laika periodu. Īstenībā esmu redzējusi tikai kādas 15 minūtes, jo kino spiedu ciet ausis un acis, un pie sevis dziedāju nomierinošas dziesmiņas. Es tiešām gribu zināt, vai tā filma tiešām bija tik briesmīga vai arī es vienkārši biju par mazu tādām lietām.
Atzīstu, man ir totāla atkarība no filmām. Just can't help it.
Vēl es nevaru sagaidīt Ziemassvētkus. Gribu pīrāgu un karstvīna smaržu mājās.
Nesen skatījos jaunāko Amerikāņu Pīrāgu un kārtējo reizi domāju par to, vai Amerikas universitāšu ballītes tiešām ir kaut nedaudz tādas, kā filmās. Nu tādas pilnīgi WILD, ar daudz superseksīgām meitenēm un puišiem, kam prātā tikai un vienīgi šīs meitenes. Es to tiešām gribu zināt!
Un vēl par filmu tēmu nedaudz. Skatījos vakar otro Hosteli, nelikās ne biedējoši, ne disturbējoši, ne pretīgi. Pēc tam salasījos diskusijas/viedokļus par to, cik slimi un kā cilvēki nespēj tādas lietas skatīties, un cik pilnīgi traka bijusi aina ar asiņu vannu. Tad gan nedaudz jocīgi palika, jo vispār tā nelikās. Tad, kad kailā, trakā sieviete ļoti romantiskā gaisotnē sev tecināja virsū nabaga naivās amerikānietes asintiņas, es domāju par to, cik riktīgi inčīga sajūta būtu tā darīt un cik ļoti skaistāk būtu griezt tā, lai asinis tek lēni, nevis traki sprakšķ uz visām pusēm.
Pēdējā laikā vispār baigi velk uz šausmenēm. Man liekas, ka man lēnām pazūd jebkāda baiļu un pretīguma sajūta.
Tad, kad es tiešām ticēšu, ka esmu uztrenējusi imunitāti pret briesmīgām lietām filmās, es varētu mēģināt vēlreiz skatīties The Grudge. Filmu, kas mani traumējusi uz visilgāko laika periodu. Īstenībā esmu redzējusi tikai kādas 15 minūtes, jo kino spiedu ciet ausis un acis, un pie sevis dziedāju nomierinošas dziesmiņas. Es tiešām gribu zināt, vai tā filma tiešām bija tik briesmīga vai arī es vienkārši biju par mazu tādām lietām.
Atzīstu, man ir totāla atkarība no filmām. Just can't help it.
Vēl es nevaru sagaidīt Ziemassvētkus. Gribu pīrāgu un karstvīna smaržu mājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru