sestdiena, 2009. gada 26. septembris

sleep is so last night

Es dažreiz tomēr sevi pārsteidzu arī ne tikai sliktā un "es visu atkal sačakarēju" nozīmē. Es tikko atskrēju uz mājām. Un kad es saku atskrēju, es tiešām domāju atskrēju.
Esmu apzinīga un laicīgi devos prom no ballītes, lai rīt varētu produktīvi pamācīties un padarīt lietas. Gāju uz pēdējo tramvaju it kā, kaut kā nesagaidīju un sāku raiti iet. Pēc tilta bij tāds biš bailīgais posmiņš, kur izdomāju paskriet kādus pārdesmit metrus. Neapstājos līdz pat mājām. Pāris kilometrīši jau sanāk. Vienīgi kurpes supernepiemērotas un krita nost.

Piekāst bronhiālo astmu, 10.tramvaju, kas nenāk, kurpes, kas berž un krīt nost un cilvēkus, kas var atļauties ballēties visu laiku, jo viņu augstskolas ir pilnīgs čillll. Es toties varu skriet.

Ir jāskrien! Vienalga kad un kā, bet jāskrien. Jo tas tik ļoti sakārto galvu un saharmonizē.
Tagad gribās mazliet pamurrrāt ^_^

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru